Otrdien, 21. aprīlī, dokumentālā pētnieciskā filma «Hibrīdpilsonis» nonāk globālajā ēterā. Publikācija YouTube pieliek punktu mēnešiem ilgai spiediena kampaņai, kuras laikā pats darbs pie filmas pārvērtās par uzskatāmu materiālu tajā aprakstītajām hibrīdkara metodēm. Projekta autoriem — vēsturniekam un rakstniekam Dmitrijam Savvinam un žurnālistam Leonīdam Jākobsonam — šī relīze ir rezultāts konfrontācijai ar vērienīgu lobēšanas mašīnu, kas aptvērusi vairākas Eiropas galvaspilsētas.

Sistēmiska spiediena hronika

«Hibrīdpilsoņa» iznākšanas vēsture atgādina ziņas no frontes līnijas, kur demokrātiskas sabiedrības juridiskie instrumenti tika izmantoti vārda brīvības apspiešanai. Spiediens ieguva sistēmisku raksturu jau filmēšanas posmā: kamēr Latvijā miljardieris Pjotrs Avens mēģināja ierosināt kriminālvajāšanu pret Dmitriju Savvinu par «neslavas celšanu», Krievijas varas iestādes vienlaikus Savvina vadīto AREM atzina par «nevēlamu organizāciju».

«Juridiskā terora» (SLAPP) taktika tika papildināta — jo īpaši ar ilgstošu policijas lietu pret uzņemšanas grupas dalībniekiem, kuri ar dronu iemūžināja Avena īpašumu Madonā. Digitālajā telpā kampaņu pavadīja mēģinājumi uzlauzt scenārista Telegram kontu un mērķtiecīga informācijas dzēšana.

«Kļūda 404» kā cenzūras simbols

Vislielāko rezonansi izraisīja iejaukšanās Latvijas portāla NRA.lv darbībā. 2026. gada 22. martā resurss publicēja filmas anonsu, taču pēc diennakts materiāls tika steidzami dzēsts. Izdevums pieder struktūrām «Mediju Nams», kuras kontrolē Anastasija Udalova, kas cieši saistīta ar igauņu uzņēmēju Oļegu Osinovski, kuru Rīgas apgabaltiesa atzina par vainīgu skaļā korupcijas lietā.

Šis konteksts ir būtisks lobija darba metožu izpratnei: izmeklēšanas laikā Osinovskis uzstāja, ka nodotā nauda bijusi samaksa par «personīgiem pakalpojumiem», jo viņa Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai bija nepieciešami pasūtījumi no KF. Aizstāvība balstījās uz tēzi, ka privātpersona var maksāt amatpersonai par «ietekmi», ja tas neskar tās tiešos pienākumus. Pats Magonis toreiz apstiprināja: «Es ņēmu naudu nevis kā dzelzceļa vadītājs, bet kā cilvēks, kuram ir sakari Maskavā».


Mēģinājums noslēpt izmeklēšanas anonsu izraisīja klasisku «Streizandes efektu»: pazudusī lapa ar «kļūdu 404» iznesa filmas apspriešanu Delfi un SOTA slejās, ekspertiem kļūstot par dzīvu ilustrāciju tam, kā privātais kapitāls spēj «izslēgt» vārda brīvību Eiropas Savienības iekšienē.

Ietekmes tīkls

Izmeklēšana atklāj vesela tīkla darbību, kas nodrošināja oligarha intereses.
Par komunikācijas mezglu Latvijā kļuva aģentūra «Mediju Tilts». Caur to Latvijas medijos un viedokļu līderu vidū tika izplatīti Francijā sagatavoti materiāli, kas veidoja Avena tēlu kā «politiskās vajāšanas upuri». Aģentūras līdzīpašnieks, polittehnologs Filips Rajevskis, aktīvi virzīja tēzes par Avena «mecenātismu», aicinot nošķirt viņa kultūras iniciatīvas no politiskā konteksta.

Filmas autori rāda pretējo: Avena fonds faktiski nefunkcionē, bet viņš pats ieņem nogaidošu pozīciju, izvairoties no skaidra pretkara vērtējuma.

Ģeopolitiskais izaicinājums

«Hibrīdpilsoņa» saturs tālu pārsniedz vienas «Alfa-Group» dibinātāja privātās biogrāfijas rāmjus. Tas ir pētījums par to, kā Putina režīms izmanto Rietumu institūcijas politiskajai ekspansijai. Īpaša uzmanība pievērsta korupcijas riskiem, Pjotram Avenam iegūstot Latvijas pasi, kas viņam kļuva par «zelta atslēgu» uz Eiropas jurisdikciju.

«Alfa-geita»: pārbaudījums opozīcijai

Atsevišķs bloks veltīts gadījumam, kas kļuva par nopietnu izaicinājumu Krievijas opozīcijai — tā dēvētajai «Alfa-geitai». Runa ir par Leonīda Volkova vēršanos pie ES augstā pārstāvja Žozepa Borela ar lūgumu atcelt sankcijas «Alfa-Group» vadītājiem: Mihailam Fridmanam, Pjotram Avenam, Germanam Hanam un Aleksejam Kuzmičovam.

Filma konsekventi rekonstruē 2023. gada marta notikumus. Sākotnēji Volkovs kategoriski noliedza vēstules parakstīšanu, saucot to par «fotošopu». Tomēr viņš atzina dokumenta autentiskumu tikai pēc tam, kad oriģinālu publicēja žurnālists Aleksejs Venediktovs.

Skandāls izraisīja īslaicīgu Volkova atkāpšanos no ACF International valdes priekšsēdētāja amata.

Autori uzsver šī lobēšanas mēģinājuma paradoksitāti: lūgums par izņemšanu no sankciju sarakstiem attiecās uz personām, kuras bija iekļautas paša FBK sarakstā «6000 korumpanti un kara kurinātāji». Filmā šī epizode tiek skatīta kā «reputācijas mazgāšanas» mehānisma piemērs.

No Budapeštas līdz YouTube

Digitālajam relīzem priekšā gāja tūre pa galvenajām Eiropas galvaspilsētām — savdabīga vietējo drošības institūciju izturības pārbaude:

  • 24. marts — pasaules pirmizrāde Budapeštā (Art+ Cinema), vienā no pret Krievijas kapitālu lojālākajām galvaspilsētām.26.
  • 26. marts — seanss Bratislavā (Cinema City Eurovea).
  • 31. marts un 2. aprīlis — pirmizrādes Briselē (Cinema Aventure, desmit minūšu attālumā no Eiroparlamenta) un Parīzē (Le Balzac Elizejas laukos).

15. aprīlis — noslēdzošais slēgtais seanss Rīgas Splendid Palace.

    Projekts, ko realizējusi organizācija BONUM PUBLICUM ar European Journalists’ Society atbalstu, tagad ir pieejams krievu, latviešu un angļu valodās.

    No šīs otrdienas informācija, ko mēģināja noslēpt aiz tiesu prasībām un izdzēstām lapām, no diplomātu un drošības speciālistu diskusiju priekšmeta pārvēršas par masveida informēšanas instrumentu par hibrīdās agresijas riskiem.